Kā sauc to sajūtu, kad rokas vājas un prāts brīvi klaiņo, kad gribas darīt un rosīties, bet nav nevienas radošas domas, kas liktos tā vērta? Kad fonā jau desmito reizi skan gabals, kas spīdzina un ieskauj, un no domu skricelējumu kaudzes blakus viss šķiet samocīts. Kad gribas mest pret sienu visu, kam jebkad esi pieskāries, tikai lai panāktu ko vērtīgu? Atstāt aiz sevis iemeslu, kas ļautu tevi atminēties ar smaidu ...laikam, atliek tikai mīlēt.
Krist ceļos un raudāt gribas, bet spēka nav. Aiz loga auksts nakts sākums, lietus lāses slinki slīd pār logu. Nakts, kas pilna ar gaismekļiem tikai pastiprina sajūtas. Man viss iekšā trīc un es nezinu kāpēc. Sāp kā pārdzivojot visšausmīgāko, bet iemesla nav. Nekā nav, pilnīgs tukšums. Un tādēļ arī bail. Pagātnes atmiņas tik saldskābas šķiet. Tik daudz apkārt kas var notikt, bet es gribu... es nezinu ko. Es gribu iekrist tavās rokās un raudāt.
Un tomēr es apšaubu savu vēlmi uzzināt visas atbildes - bezmērķība mani biedē vēl vairāk.
-thekodols
12/11/09