Man ar augstākās izglītības gūšanu līdz šim ne īpaši veicās. Šis ir trešais mēģinājums, bet to, ka pametu pirmos divus, es kaut kā nemaz nenožēloju. Protams, ka tā izpildīties nav smuki un visvairāk cieta mani senči, bet man vismaz radās saprašana ko es gribu un spēju darīt un ko es reāli daru. Un es nevaru saprast vai es padevos Latvijas mācīšanas stila vai tikai latviešu mentalitātes dēļ. Lai nu kā, šeit, Dānijas skolā, es jūtos ērti - skolotāji ir cilvēki nevis porcelāna trauki, kursabiedros nav nievājošās un vaimanājošās [letiņu] attieksmes un tavā viedoklī klausās. Jā, vienmēr ir izņēmumi, bet es runāju par vispārējo sajūtu.
Un es neesmu pārdevis savu dvēseli dāņiem. Neskatoties, ka manas ir mājas, kurās politiķi atklāti zog, urlas mīļi jautā pēc "pjaķ saņtimčik, pacan?", katrs cīnās un diršās ar ko vien var, alkoholisms ir nacionālais sporta veids un uz ielām guļ šī sporta čempioni, tās ir un paliek mājas. Jebšu tas nenozīmē, ka es nespēju vērtēt kritiski to, kas tuvs sirdij.
-thekodols
17/09/09