Es gribu sev atmiņu, kas ļauj atspēlēt jebkuru notikumu galvā pēc pieprasījuma. Saturs nav svarīgs, jo, ja saturs labs, kolosāli, ja slikts, iemācīšos sadzīvot. Svarīgi, lai atcerēties es varētu bez iztrūkstošām detaļām, lai sarunai vidus nepazustu, lai atbildei - jautājums. Bet šāda atmiņa man nekad nebūs un nākas vien ar to samierināties. Šķiet, vienmēr kaut ko gribēt raksturo cilvēku kā tādu. Un varbūt pat labi, ka tā. Ja mums būtu viss ko vēlamies, mēs tikai eksistētu. Nebūtu dzinuļa celties no rīta, piespiest sevi doties uz darbu, jo darbs taču ir tikai līdzeklis kā piepildīt daļu savu vēlmju. Vēlmes liek darboties. Jautājums tad cik daudz kurš atļausies, lai panāktu savu. Viens jau pieķerot sevi pie grūti atrisināmas domas atmetīs ar roku, jo slinkums darīs savu, citam "kāpt pāri līķiem" nebūs problēma. Katram sava robeža. Varbūt ir vērts apzināties, kur tā atrodas, un pieņemt to?
-thekodols
24/05/09