Jāsaka, ka večukiem un večiņām visā pasaulē vienā ziņā gan ir taisnība - paliekot vecākam, laiks sāk pazust daudz ātrāk. Ķirbis negrib pieņemt faktu, ka pagājuši divi mēneši. Ja sāk rēķināt, protams, nonāk pie atziņas, ka, acīmredzot, vairāk nekā 60 dienas ir pavadītas simtiem kilometru prom no mājām, no draugiem un radiem. Laikam, smadzenes izdzēš to, kas atkārtojas vai to, kas jau piedzīvots jeb to, kas neiespaido. Pirmā nedēļa - kaudžu kaudzēm iespaidu, pārejie divi mēneši - hmm, labi, ja viens interesants notikums dienā. Es vairāk iespaidus esmu savācies wazzzupa forumā nekā Kopenhāgenā. Ir iestājusies situācija manā dzīvē, kur es varu izsekot gandrīz visiem saviem notikumiem līdzi. Nekad vēl tā nav bijis. Ir 7 sarkani pavedieni kuriem pievērst uzmanību. Agrāk bija desmitiem un visi samudžināti krustām šķērsām. Ir laiks pārdomāt lēmumus pirms viņus pieņemt... Jocīgi.
Bet tīri atskaitīšanās pēc, kas attīstās un kas mainās? Pirmā nozīmīga lieta ir fakts, ka nupat kā esmu pārvācies uz dzīvi citur. Pirmos divus mēnešus mitinājos pie māsīcas, tagad īrēju istabiņu citā pilsētas stūrī. Otrā - man ir pamatotas aizdomas, ka drīz beigsies vai smagi samazināsies konkrētais darbs un tādēļ, cik māku, meklēju citu. Tā kā rezultātā dzīvot šeit kā plikam pa rožu dārzu skraidīt - smuki un brīvi, bet pakaļa no ērkšķiem sāp.
-thekodols
02/04/09