Es gribu iet gulēt, bet man bail - bail no rītdienas. Un tā katru vakaru. Es zinu kas rītdien notiks - es pamodīšos, saģērbšos, izdzeršu glāzi tējas un došos uz darbu. Braucot autobusā mana seja lēnām kļūs nekustīga, iestrēgusi vienā pelēkā masā. Pienākot pie durvīm, acis vēl reizi atskatīsies atpakaļ uz netālu skeitojošiem jauniešiem. Un tad mana dzīve apstāsies. Tā tiks nopauzēta no 8 līdz 16 stundām, saņemot pa morālam sitienam ik pa stundai. Prāts būs atslēdzies, jo domāšana negatīvi ietekmē efektivitāti, ķermenis ignorēs sāpes, jo pat tas ir sen sapratis, ka sparoties pretī nav jēgas, asiņainās rokas un netīrais krekls tikai liks izskatīties spēcīgākam. Pienāks dienas beigas un es sēdīšos autobusā, man neviens blakus nesēdīsies paskata vai vecu zivju un sviedru smakas dēļ. Ceļš, kas stundu garš paies, liekas, acumirklī. Duša un tējas glāze. Man tik bail ir iet gulēt.
-thekodols
24/03/09